Pārsvarā tie ir vecāku gadu gājumu zemnieki, kuri neko daudz nezina ne par LOSPu, ne par Zemnieku Saeimu, valstī lielākajām lauksaimnieku interešu pārstāvētājām un aizstāvētājām. Lielākā daļu informācijas šie lauksaimnieki iegūst no televīzijas un avīzēm. Taču tās nesniedz vispusīgu ainu par lauksaimniekus interesējošām lietām, jo katrs mēdijs pārstāv kāda ekonomiska vai politiska spēka intereses.

        Daudzās lauku saimniecībās valda neziņa un pesimisms. To īpašnieki bieži vien nav informēti par jau esošajiem veiksmīgi darbojošiem kooperatīviem, kādu Latvijā jau ir pietiekoši daudz – to skaits jau pārsniedz 60.

          Kooperācijas teorētiķis Šarls Žids ir teicis, ka “Kooperācija ir nabadzības meita un pārticibas māte”.  Šo kooperācijas ābeces patiesību nezina un neizprot daudzi naturālo saimniecību pārstāvji.

          Atslēgas vārds zemnieku pārticībai ir –  izdevīga savas produkcijas realizācija. Ar retiem izņēmumiem ne tikai mazajām, bet arī lielajām saimniecībām tas nav iespējams, jo visi tirdzniecības tīkli un veikali ar retiem izņēmumiem pieder nevis lauksaimnieku kooperācijai, bet privātiem „investoriem”, kurus interesē lētāk iepirkt un dārgāk pārdot lauksaimnieku saražoto produkciju. Zemnieku peļņa viņus neinteresē, jo atvērtais globālais tirgus, ļaus gan tirgotājiem, gan pārstrādātājiem iepirkt vajadzīgo preci ārvalstīs.

        Šovasar biju Stokholmā un kārtējo reizi pārliecinājos, ka Zviedrijas zemniekiem nav jārisina tādas problēmas par savas produkcijas noietu kā latviešu zemniekam. Visa lauksaimnieku produkcija tiek realizēta zviedru zemnieku kooperācijai piederošos veikalu tīklos. Pēdējos gadus nav arī dzirdēts par kaut kādiem zviedru zemnieku protestiem. Zviedrijā visa ražošanas ķēdīte pieder lauksaimniekiem, sākot ar pašu lauksaimniecisko ražošanu, pārstrādājot to kooperatīviem piederošajās ražotnēs un tirgojot tiem piederošā veikalu tīklā. Arī apdrošināšana un daļa banku pakārtoti pieder lauksaimniekiem.

        Kā panākt šādu lauksaimnieku „paradīzi” arī Latvijā?

        Par statūtsabiedrībām un lielsaimniecībām uztraucās esošās lauksaimnieku organizācijas. Viņu darbība galvenokārt ir vērsta uz lielāku maksājumu panākšanu no Latvijas un ES un protams arī daudzo birokrātisko šķēršļu novākšana. Taču pastāv diezgan liela plaisa saimniekošanas līmenī starp dažādām saimniecībām. Un tam noteicošais nav saimniecību lielums, bet galvenokārt tīri subjektīvi apsvērumi.

        Tātad kas trūkst ne visai veiksmīgi saimniekojošiem lauksaimniekiem?

Pirmkārt – jaunas idejas un cerība.

Otrkārt – uzņēmība, neatlaidība un pacietība.

Treškārt – savstarpējs godīgums, solidaritāte.

        Bez šīm lietām kooperēšanās nav iespējama, jo vienmēr atradīsies kāds „gudrinieks”, kas savu preci pārdos uzpircējam naktstirgū nevis savam kooperatīvam. Šī īstermiņa domāšana, un nevis bijušā ministra M.Rozes vaina ir tā, ka Latvijā nav savas cukurrūpniecības.

        Līdzigi notikumi norisinājās arī pēc piena kombinātu un gaļas kombinātu privatizācijas. Sākumā daudzos no šiem uzņēmumiem kontrolpakete piederēja zemniekiem vai viņu veidotiem kooperatīviem. Tagad atgūt pazaudēto ir daudz grūtāk, bet ne neiespējami.

        Tāpēc aicinu visus lauksaimniekus, gan lielus, gan mazus vērsties esošajās lauksaimnieku sabiedriskajās un kooperatīvajās organīzācijās un nākt ar saviem priekšlikumiem, lai beidzot lauksaimnieki tiktu pie sev piederoša lielveikalu tīkla.

    Ir jau sācies konkrēts darbs pie tā. Ar tā sākumu Jūs variet iepazīties šeit: http://koop2.blogspot.com/

Ir divi iemesli, kāpēc Latvijas lauksaimnieciskā ražošana ir uz iznīcības robežas.

Pirmais, tā ir politika, ko visus pēcatmodas gadus ir piekopusi Latvijas valdība un ZM, bet pēc iestāšanās ES Briseles birokrātija.

Otrs, manuprāt, daudz svarīgāks iemesls ir tas, ka Latvijā joprojām nav visaptverošas un vienotas lauksaimnieku pašpārvaldes organizācijas. Uz tādu lomu pretendē gan  Latvijas lauku atbalsta asociācija, gan Zemnieku saeima, gan Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācija, kuras ir atbalstījušas šo akciju. Uz šo lomu pretendē arī lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome (LOSP), kura izdomāta Briseles varas gaiteņos un kuras struktūrvienības uztur ZMTad kāpēc zemnieki negrib biedroties? Tam ir trīs dažādi iemesli:

Pirmais:  Lielai daļai laucinieku kooperatīvs joprojām asociējās ar kolhozu.

Otrais:  ZM ļoti maz ir darījusi, lai lauksaimnieki izprastu kooperācijas priekšrocības. A.Slakteris pat ir bijis Kooperācijas lietu ministrs. Kādā privātā sarunā viņš man atzinās, ka viņa galvenais mērķis ir pēc iespējas ātrāka šīs ministrijas likvidēšana.

Trešais: Lielai daļai zemnieku nav ne mazākās nojēgas par pirmskara kooperāciju laukos. Tā piemēram Bauskas apriņķa Rundāles pagastā bija 12 dažādi kooperatīvi un sabiedrības, kuras saistītas ar lauksaimniecību.

Vislabākā lauksaimniecības pašpārvaldes sistēma, manuprāt, pastāv Zviedrijā, kur tā balstās uz vertikālo un horizontālo kooperāciju. Neiedziļinoties detaļās teikšu, ka Zviedrijā lauksaimniekiem praktiski pieder viss, kas saistīts ar viņu saražoto produktu, tā savākšanu un pārstrādi, un tirgošanu (LRF veikalos), arī konsultatīvais dienests. Viņiem ir sava savstarpējās apdrošināšanas sistēma, pieder bankas u.t.t. Plus visam tam vēl lielāks atbalsts no ES.

Mums visa tā nav.

Vienotai lauksaimnieku pašpārvaldei ir jāsākās novados, tad jādeleģē pārstāvji uz reģionu, tad uz valsts līmeni.

Tādas izveidošanai ir pienācis īstais laiks, jo ir apstiprināta jaunā novadu karte, un interneta laikmetā viedokļu saskaņošana ir izdarāma daudz īsākā laika periodā. Ja demokrātiski, nevienu neaizmirstot, tiks izveidota lauksaimnieku pašpārvaldes sistēma, tad mums lauku ļaudīm būs vieglāk turēties pretī globālās krīzes ietekmei.

       Vispirms pašiem ir  jādibina lauksaimnieku biedrības jaunizveidotajos novados,  no tām veidojiet lauksaimnieku apvienības reģionos un, visubeidzot, Latvijas Lauksaimnieku Federāciju (LLF), kura varētu apvienot visus lauku iedzīvotājus, kuri apsaimnieko L/s zemi, pilsoņiem piederošus lauksaimnieku SIA, kooperatīvus, krājsabiedrības, apdrošināšanas sab., patērētāju sab., asociācijas u.t.t.Lai nodrošinātu tam sākuma finansējumu, jāpieprasa Saeimu pieņemt likumu par lauksaimnieku pašpārvaldi,  kas ievērojami atvieglotu lauksaimnieku un zvejnieku sabiedrisko organizāciju finansēšanas kārtību !

 Mūsu piedāvājums neprasīs no Valsts budžeta ne latu.

Uzsaukums zemniekiem 

Mēs, piedāvājam papildus jau esošajiem citu lauksaimnieku un to organizāciju rīcības plāniem sekojošus pasākumus:

1.      Pieprasām Saeimu pieņemt likumu par lauksaimnieku pašpārvaldi. Tās bāzes finansējumu noteikt 10% apmērā no novadā iekasētā zemes nodokļa par lauksaimniecībā izmantojamo zemi (l/s). Uz šī un citu likumu bāzes izveidot Latvijas Lauksaimnieku Federāciju.

2.      Lai palielinātu nodokļu bāzi pašvaldībām novadu lauku teritorijās ievērojami, vismaz 50% apmērā palielināt zemes nodokli par l/s zemi, tādejādi arī nodrošinot bāzes finansējuma iespējamību lauksaimnieku biedrībām novados.

3.      Mēs izsakām neuzticību lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomei (LOSP) kā  mākslīgai, no augšas izveidotai un nespējīgai aizstāvēt visu lauksaimnieku intereses pret Valdības un ES diskriminējošo politiku.

4.      Mēs izsakām neuzticību Zemkopības ministram M.Rozem, kā nespējīgam nodrošināt lauksaimniecības likuma izpildi un kā atbildīgam par daudzu l/s nozaru novešanu līdz bankrotam.

5.      Mēs apņemamies sadarbībā ar reāli darbojošām l/s organizācijām, nozaru asociācijām, kooperatīviem un atsevišķiem lauksaimniekiem izstrādāt lauksaimnieku biedrību novados un lauksaimnieku apvienību reģionos paraugstatūtus.

6.      Mēs pieprasām MK un Saeimu pārstrādāt kredītiestāžu darbību regulējošos likumus, tuvinot banku darbības principus krājaizdevu sabiedrību darbību principiem. Padarīt gan rezidentu, gan nerezidentu bankas par atklāta tipa akciju sabiedrībām, tādejādi palīdzot  Latvijas valstij izrauties no starptautiskās finansu oligarhijas žņaugiem.

        Mēs aicinām visus labas gribas lauksaimniekus  elektroniski (ar e-pastu ) mums  pievienoties, lai izstrādātu labākos paraugstatūtu projektus, labāko lauksaimniecības pašpārvaldes likumu un nepieciešamās izmaiņas likumā par pašvaldībām, jo cerība, ka visu to izdarīs valdība un Saeima bez mūsu atbalsta,  ir minimāla.

       Mēs paši negribam pretendēt uz jēlkādiem amatiem jaunizveidojamās LLF struktūrās.Toties mēs pretendējam uz nenogurstošu darbu zemnieku labā līdz LLF nodibināšanai. 

Jānis Dzelzkalējs                                                                             Aivars Punka

25 ha Z/s ”Cirtas”( hobija)                                                              3 ha Z/s” Zizma”

pārvaldnieks, bijušais                                                                      īpašnieks, cukurkukurūzas

LZC priekšēdētāja vietnieks                                                            selekcionārs, bijušais

janis.dzelzkalejs@gmail.com                                                           LZC priekšsēdētājs

m.t. 29334005 (LMT)                                                                    zizma@inbox.lv

                                                                                                      m.t. 20015153 (Tele2)

      Ko mūsu plānu realizācija dos lauksaimniekiem un ko pilsētniekiem? 

Lauksaimniekiem samazināsies izmaksas, lauksaimnieku sabiedriskajā apritē atgriezīsies tie zemnieki, kuri visam ir atmetuši ar roku. Lauksaimnieku produkcijas virzībai tirgos būs mazāk parazitējošu starpnieku. Būs vieglāk cīnīties ar Latvijā audzēto dāņu cūku ekspansiju. Palielināto pašvaldību ietvaros palielināsies krājaizdevu sabiedrību loma. Tās pamazām kļūs par tādām kā mazām banciņām, kuras spiedīs lielās bankas samazināt parazitējošās izmaksas un reizē arī kredītprocentus. Lauksaimnieks gala iznākumā ražos lētāk un vairāk saņems.

       Savukārt pilsētnieks LLF piederošajā veikalu ķēdē varēs iegādāties lētāku un ekoloģiski tīrāku pārtikas produkciju.   

Dievs Svētī Latviju!

      Lauksaimniecibas un mežsaimniecibas attistiba, pastavot gimenes saimniecibu sistemai, nevar notikt, ja neatrisina kooperacijas jautajumu. Ta ir smaga problema, jo latviešu zemnieks visu, kas saistits ar kooperaciju, saista ar padomju laikiem, ar kolhozu (kolektivo saimniecibu) sistemu. Netiek ieverots, ka kooperacija ir daudz vecaka neka padomju iekarta, un Latvija ta bija plaši izplatita jau 19.gadsimta beigas, kad iepirka pirmas kulmašinas, ka ari pargaja uz lopkopibu un veidoja kooperativus – koppienotavas, kuras vienam saimniekam ierikot nebija pa spekam, bet sekmigi darbojas, apvienojoties zemniekiem zinama  teritorija, ka ari izveidojot atseviško lauku kooperativu apvienibas (jeb centralbiedribas) visas nozares meroga.
      Koopererativa kustiba ir jaattista un jaatbalsta ari tagad, jo lauksaimnieciba ir ipatneja nozare, kas prasa loti lielus kapitalieguldijumus,  pie kam daudzas nepieciešamas mašinas un tehniku iespejams izmantot tikai sezonali, daleji nedaudz dienas gada. Tadas mašinas un tehnika ir labibas, kartupelu, cukurbiešu, mineralmeslu sejmašinas, smidzinataji;  labibas, kartupelu, cukurbiešu  kombaini, siena preses, labibas kaltes, graudu glabatuves un citas lietas. Katrs atsevišks zemnieks mineto tehniku nespej nopirkt, še vajadziga kooperacija, kas veicina darba dališanu un atseviškiem darba procesiem nepieciešamas tehnikas nodrošinašanu.
        Tapec daudzas valstis pastav daudzi nelieli kooperacijas uznemumi, un konkretais zemnieks var but biedrs cetros, piecos vai vairakos kooperativos. Ir nepieciešams uzdot Zemkopibas ministrijai izstradat daudzu kooperativu paraugstatutus. Lidz šim to kaveja Agraras ekonomikas instituta bijuša direktora A.Miglava uzskats, ka paraugstatuti nav vajadzigi, jo katram kooperativam ir jaizstrada savi konkreti statuti.       Paraugstatuti ir nepieciešami šo konkreto statutu sagatavošana, jo tie parada daudzus jautajumus, kas konkretajos statutos ir ietverami un ko, nezinot kooperacijas pamatlikumibas un vesturi,  zemnieki var aizmirst. Tie veicinas kooperativu attistibu un palidzes kooperativus saglabat zemniecibas rokas.
Kooperativos var apvienoties ari nelielie graudu ražotaji graudu realizacijai lielajiem dzirnavniekiem un citiem uzpircejiem. Tie parasti nelabprat uzperk sikas partijas, jo katra var but cita škirne un izaudzešana lietota sava agrotehnika. Graudu audzešanas kooperativos parasti var apvienoties 5 – 10 zemnieki, kuri nosledz ligumu par zinama kvantuma graudu audzešanu, par audzejamo škirni un konkretu agrotehniku, kas kooperativa biedriem ir obligati jaievero.
          Jaunas iespejas kooperacijas kustibai paver ari rapša audzešana biodegvielas ieguvei. Rapša audzešanas tehnologija ir izstradata un audzetaji var nodibinat kooperativu ka rapša ellas iegušanai partikai, ta ari biodizeldegvielas ražošanai.  Latvija ir lielas, neizmantotas kadreizejo tirumu platibas, no kuram dalu ieverojot augsekas, var iespejams izmantot rapša audzešanai – ap 400 000 ha. Svarigi, lai ari Latvijas valdiba biodizeldegvielas ražotajiem sniegtu savu atbalstu, ka to izdarijusi ES, kura lielu nozimi pieškir alternativas degvielas ražošanai un izmantošanas palielinašanai. M.Roze šai sakariba saka: “No rapša saražota biodegviela – biodizelis un ella – ir letaka par dizeldegvielu. Rapša ellai  ir daudz priekšrocibu saakot ar cenu un beidzot ar visnotal zemo temperaturu, kurac ta spej darbinat dzineju (…) Tacu biodizela ražošanai ir nepieciešams nopietns valsts atbalsts (…) aicinu izvertet iespejas palielinat rapša audzešanas un parstrades jaudas, lai ari Latvijas lauksaimnieciba arvien plašak varetu izmantot salidzinoši letako biodegvielu.”
           Ir japanak, lai valdiba beidzot apzinatos biodizela ražošanas nepieciešamibu, kas pavertu tirgu ES un veicinatu Latvijas energetisko neatkaribu. Valstij ir jaatbalsta biodegvielas ražošana sakuma perioda, kamer izveidojas rapša audzetaju un parstradataju kooperacija, kur akcijas jeb kapitala dalas butu pašiem zemniekiem, nepielaujot kapitala dalu koncentrešanos dažu personu rokas ar noluku sagrabt šo nozari sev. Tapat valstij ir japanak, ka Latvijas lielas degvielas korporacijas – Statoil, Lukoil, Neste un citas savos benzintankos nodrošinatu ari lauksaimnieku saražotas biodizeldegvielas iegadi.
                 Pilnigi nepieciešama kooperacija ir ari lopkopiba – koppienotavu veidošana uz laukiem un piena piegadei lielajiem piena kombinatiem. Ari še ir nepieciešams valdibas atbalsts, kas garantetu, lai zemnieki saglabatu piena ražošanas un parstrades punktus savas rokas, un lai tiktu noversta iespeja to kapitalu sagrabšana no dažam privatam personam. Tas pats attiecas ari uz galas iepirkšanas un parstrades uznemumiem. Zemkopibas ministrijai ir jaizstav lauksaimniecibas kooperacija un jasanem no valdibas pilnvaras to veikt.
           Sanemot valsts atbalstu, ari paši zemnieki ir liela mera sava riciba saistiti. Visur izvirzitais, vairak vai mazak izteikti, senais lidzsvara princips, kuru zviedru kadastra Vidzeme formuleja ka “tiesibu un pienakumu izlidzinašanu”: Valsts, garantejot zemniecibas pastavešanu, preti prasa zemniecibas paklaušanos zinamiem likumiem un reglamentacijai – gan zemes izmantošanas zina, gan produkcijas daudzuma un kvalitates noteikšana, gan ari vides aizsardzibas un ekologiska lidzsvara saglabašanas sfera.
          Lielaka dala valstu ir zemes likumi un noteikumi par lauksaimniecisko ražošanu, zemes melioraciju un augsnes erozijas aizsardzibu, par kimikaliju lietošanu un produkcijas kvalitati. Nekur nav tads stavoklis, ka zemes ipašnieks var darit ar zemi visu pec savas iegribas – vinam ir japaklaujas visparejiem zemes izmantošanu regulejošiem likumiem un noteikumiem. Jo ricibas briviba vienmer ir sabiedriski noteikta, ta ir darbiba likumos noteiktas robežas, netraucejot citu cilveku ricibas brivibu un reize aizsargajot vajako pret stipraka patvalu.
         Zemnieku apvienošanas kooperativos paaugstinas to konkuretspeju Latvijas, ES un pasaules tirgos, samazinas ražošanas izmaksas ka ari palielinas lauksaimnieku turibu un neatkaribu!
       Mes ceram, ka šie priekšlikumi tiks pozitivi uznemti un vispusigi apspriesti gan prese, gan ari radio un televizija un rezultata mes visi iegusim jaunu skatijumu – un ari jaunas formas ka celt Latvijas lauksaimniecibu.

Dr. habil. agr., profesors Arturs Boruks

     Vēl bija arī tādi cilvēki, kas vispār uzskatīja, ka mums nav vajadzīga lauksaimniecība, ne arī mežsaimniecība, ka saimniecība ir jāpārdod un nauda jāiegulda pakalpojumu un servisa sfērā. Viņi uzskatīja, ka mēs būsim tikai “tilta zeme”, kas dzīvos no naudas, ko ieņems, pārvadājot Krievijas preces uz mūsu ostām, kā arī Rietumu preces no ostām uz Krieviju. Viņi aizmirsa, ka lauksaimniecībā ir nodarbināti līdz 5 – 10 % iedzīvotāji, kuri saražo arī priekš tiem 15 – 20 %, kuri lauku apvidos nenodarbojas ar lauksaimniecību, bet strādā kā ierēdņi, izglītības un medicīnas darbinieki, drošības iestādēs, pakalpojumu sfērā un citur.

      Šie darbinieki, pirmkārt jau valsts iestāžu amatpersonas, uzskatīja, ka ražošanas kritums ir dabīgs un nepieciešams. V.Birkava valdības Ekonomikas ministrs O.Kehris atklāti rakstīja: “Latvijā divu gadu laikā industriālās ražošanas kritums ir ap 40%, kas jāuzskata par normālu un nepieciešamu rādītāju (…) nekādā gadījumā prioritāte nedrīkst būt ražošanas attīstība vispār (…) “ (Diena, 14.02.1994). O.Kehrim piebalsoja arī citi valdības locekļi. Dienas 12.04.1994. publikācijā mēs lasām: “Mums jāatsakās no illūzijas , ka Latvija šodien varētu izdzīvot tikai no ražošanas (…) Rūpniecības un lauksaimniecības modernizācijai nepieciešami lieli kapitālieguldījumi, bet atdeve gaidāma tikai pēc ilgāka laika un “pa pilienam”. Finansu servisa panākumi ir daudz ātrāki, turklāt šīs nozares neprasa ieguldīt lielus naudas līdzekļus tās attīstībā”. Tāpēc arī nav brīnums, ka šādi “speciālisti tautsaimniecības jautājumos” noveda Latviju pie ekonomiska sabrukuma. Viņi propogandēja “šoka politiku” un panāca, ka cilvēki tika novesti bezizejas stāvoklī līdz “šokam”. Politisko varu pārņēma cilvēki, kuriem nebija politiskas gribas radīt stipru un attīstības ceļu ejošu Latvijas valsti.

    Pie tam laikā, kad visas cenas pieauga 11,2 reizes viņi panāca, ka lauksaimniecības produktu cenas stipri kritās. Piemēram, ziemas kviešu vidējā cena 1996.gadā bija 94,72 lati tonnā, bet 2000.gadā tikai 64 lati un jaunlopu gaļas cena sedza tikai 50 – 60 % no pašizmaksas. Rezultātā Latvijas lauksaimniecības produktu tirgus pārgāja lielo importieru rokās, vietējie ražotāji pamazām pārgāja uz naturālo saimniekošanas veidu. Pēc Centrālās Statistikas pārvaldes ziņām naudas ienākumi no viena lauksaimniecības zemes hektāra 1997. – 2001.gadam vidēji bija 53,81 lati, naudas izdevumi 60,13 lati un kā sekas radās zaudējumi 6,32 lati.

Vidējā zemes cena ES dalībvalstīs lauksaimniecībā, lati par ha

Valsts	1990.g.	1995.g.	1999.g.	2000g.
Dānija	3500	4184	5769	6180
Īrija	2842	2997	6077	6536
Itālija	7323	5930	7249	…
Vācija	9016	9445	…	5156
Lielbritānija:
t.sk. Anglija	3608	3282	5700	6536
Velsa	2423	2632	4368	…
Skotija	1328	1641	3013	3306
Somija	3398	1656	1884	2233
Zviedrija	-	636	962	1033
Latvija	-	145	140	140

Sastādītas, izmantojot Lauku Avīzes 2001.g.19.07, Saeimas ES Informācijas centra un VZD datus.

     Tabula parāda, ka zemes cena visās ES dalībvalstīs ir kāpusi, izņemot Vāciju, kurā bija liels zemes cenas kritums sakarā ar bijušās Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR) pievienošanu Vācijas Federatīvai Republikai (VFR). Tāpat mēs redzam, ka rietumos lauksaimniecības zemes vidējā cena bija 7 – 46 reizes augstāka nekā Latvijā, bet, ja rēķina tikai apgabalus ar mums līdzīgiem klimatiskiem apstākļiem, tad ES dalībvalstīs viena lauksaimniecības zemes hektāra cena bija 7 – 15 reizes lielāka. Protams, lauksaimniecības zemes cena katrā ES dalībvalstī svārstās atkarībā no zemes kvalitātes, izdarītajiem melioratīvajiem darbiem, reljefa, zemes iekultivēšanas pakāpes un saimniekošanas līmeņa.

     Faktiski lauksaimniecības un meža zemes izpārdošana ārvalstniekiem, (tai skaitā arī veco ES ietilpstošo valstu pilsoņiem) sākās jau 2002. – 2003.gadā, kad bija pieņemts galīgais lēmums par Latvijas iekļaušanos ES. Un šo procesu izsauca vairāki faktori:

     Interesi iegādāties Latvijas lauksaimniecības un meža zemi veicināja arī vienotā agrārtirgus izveide ES un tas, ka tika ieviests princips par brīvu darbaspēka, kapitāla un preču kustību visā ES teritorijā. Šo iemeslu dēļ arī bija sagaidāms, ka pēc Latvijas ieklaušanās ES 2004.gadā sagaidāma pastiprināta Latvijas zemes izpārdošana ārvalstniekiem un cenu celšanās vidēji 7 – 15 reizes.Latvijā tika noklusēta arī prakse, kāda pastāvēja Dānijā, un kuras mērķis bija vienlaikus nodrošināt lauksaimniecības tehnikas pilnīgu izmantošanu un reizē arī novērst zemes platību pārmērīgu koncentrēšanos viena īpašnieka rokās. Proti, Dānijā tika aprēķināta zemes platība, kas nodrošina tehnikas pilnu izmantošanas iespēju, un noteikta uz 160 hektāriem lauksaimniecības zemes. Zemes īpašniekam bija jādzīvo attiecīgajā pašvaldībā un pašam jāvada saimniecība. Ja viņa īpašumā mantošanas vai citā ceļā nonāca lielāka zemes platība, tad īpašniekam deva vienu gadu, un šai termiņā liekā platība bija brīvprātīgi jāpārdod. Zemes īpašiekam gan bija tiesības nomāt papildus lauksaimniecības zemi, bet ne iegūt to īpašumā.

    Latvijā ārvalstnieki varēja iegādāties īpašumā neierobežota lieluma lauksaimniecības un mežsaimniecības zemi. Tiem nebija nepieciešams ne nodzīvot Latvijā zināmu gadu skaitu, ne arī nodarboties ar lauksaimniecību vai mežsaimniecību un pašiem jāvada saimniecība, lai varēu iegūt īpašumā šo zemi. Latvija taču bija pasludinājusi neierobežotu liberālismu, un pat lepojās ar to, ka valsts nesniedz nekādu aizsardzību saviem dabas resursiem.

    Vēl vairāk, laikrakstā “Dienas bizness” parādījās toreizējo ministru O.Kehra un E.Levita, kā arī toreizējā Latvijas Bankas prezidenta E.Repšes kopīgais paziņojums, kas bija vērsts pret to, ka Latvijas zeme jāsaglabā Latvijas pilsoņiem, un bez jebkādiem pierādījumiem apgalvoja, ka “Ārvalstnieku īpašumi Latvijā (…) var veicināt Latvijas integrāciju pasaules ekonomikā, gan arī valsts ilglaicīgu drošību”. Paziņojums parādīja, ka O.Kehrim, E.Levitam un E.Repšem trūkst atbildības pret Latvijas tautu, un tie neizprot stāvokļa bīstamību. Jo tauta bez zemes vienmēr būs pakalpiņš tiem, kam ir īpašumtiesības uz zemi. Palestīnas piemērs ir tam spilgts pierādījums – jo Izraēla ar varu zemi neatņēma, tikai uzpirka to īpašumā, un kad bija zemi ieguvusi, tad “palūdza” palestīniešus izvākties uz Gazas sektoru un Jordānas upes rietumkrastu.

     Šie kungi, kas sevi dēvēja par lieliem speciālistiem neievēroja Hipotēku un Zemes bankas prezidenta I.Feifera rakstīto, kurā viņš saka: “Tas ir normāli, ka valsts no brīvās tirdzniecības pasargā vienu no saviem dabas resursiem. Noteikti būtu jāpastudē Dānijas pieredze. Ja es būtu šajā darba grupā, es ieteiktu diezgan drastiskus ierobežojumus brīvam zemes tirgum (…) mani tajā darba grupā droši vien neiekļaus” (Lauku avīze, 2002.g. 22.janvāris).

    Taču Latvijas valdība gāja pa absolūtā liberālisma ceļu – tā atbalstīja Latvijas lauksaimniecības un meža zemes izpārdošanu ārvalstniekiem … izpārdošanu par lētu cenu. Paliek baisi, lasot Lato Lapsas un Kristīnes Jančevskas apkopojumu par lielākajiem lauksaimniecības un meža zemju īpašniekiem – fiziskajām un juridiskajām personām, kas publicēts laikraksta “Dienas bizness” 2006.gada 30.janvāra un 13.februāra numuros.     Apkopojums rāda, ka uz 2005.gada beigām vislielākās lauksaimniecības zemes platības, kas ir pārgājušas ārvalstnieku īpašumā, ir auglīgajā Zemgales līdzenumā un Kurzemē. Ārvalsts fizisko personu īpašumi še ir mērāmi tūkstošos hektāru: lauksaimniecības zemes ar platību virs 1000 ha 10 gadījumos, bet ar platību virs 500 ha – 50 gadījumos. Ļoti izplatīti ir arī ārvalsts juridisko personu – vācu, zviedru, dāņu un ASV pilsoņu korporācijas. Ārvalstu juridiskās personas, kuru īpašumā lauksaimniecības zemes pārsniedz 1000 ha vien ir 12 uzņēmumi ar kopējo zemes platību 29482 ha, un kur tad vēl ar lauksaimniecības zemi virs 500 ha. Lielākās ārvalstnieku sabiedrības ir ar zemes kopplatību pat 5131 ha, piem. Dāņu kompānija SIA Artis JP, vai arī zviedru kompānija SIA Rundaiņi ar kopplatību 3307 ha un vācu kompānija SIA FridrihStaase ar kopplatību 2620 ha.Vēl lielākas ir ārvalstniekiem piederošās meža zemes platības. Piemēram, ASV kompānija Phemus Corporation meitas uzņēmumam SIA Myrtillus pieder īpašumtiesības uz 14 475 zemes, no kuriem 11 161 ha ir meža zeme, bet 2320 ha – lauksaimniecības zeme. 24 meža zemes īpašniekiem, kuru rīcībā ir zemes lielākas par 1000 ha, vien pieder īpašumā 74960 ha zemes.

      Taču ne visas ārvalstniekiem piederošās zemes ir uzrādītas un reģistrētas zemes grāmatās uz viņiem vai viņiem piederošu firmu vārda. Pasaules prakse parāda, ka pašreiz ir izstrādātas un tiek piemērotas daudzas metodes, kas noslēpj patiesos zemes īpašniekus. Zemes gabalu var reģistrēt arī uz vietējo pilsoņu – tā saucamo “salmu vīru” vārda, liekot tiem parakstīt parādsaistības vai arī izmantojot citus paņēmienus. Sakarā ar to mēs varam teikt, ka Latvijā pašreiz pilnā sparā norit t.s. “palestinizācijas process”, kad zeme faktiski tiek pārdota ārvalstniekiem, kuri pagaidām ar dažādiem finansu paņēmieniem to noformē uz Latvijas pilsoņu vārda. Un tad, kad vairums zemes būs uzpirkta, vienkārši “palūgs”, lai “iedzimtie” vācas prom …

      Lauksaimniecības un meža zeme, kas līdz 2005.gada beigām bija reģistrēta zemesgrāmatās, sasniedz 100 – 120 tūkst. ha. Zemes uzpirkšana notiek arī citās “jaunajās republikās”, kas iestājās ES – Polijā, Čehijā, Slovākijā, Ungārijā. Tāpēc tās prasa atļaut tām piemērot ierobežojumus lauksaimniecības un meža zemēm to pārdošanā ārvalstniekiem, piemēram, aizliegumu uzpirkt šīs zemes 7 – 12 gadus, izņemot fermerus, kas dzīvo un ir nostrādājuši attiecīgajā valstī vismaz 3 gadus.

Lūk, tāpēc arī būtu nepieciešams Latvijā ieviest šādus priekšlikumus:

Dr. habil. agr., profesors Artūrs Boruks

Jānis R.
NAV VĒRTS IEVIEST KĀDU JAUNU NODOKLI VAI PALIELINĀT ESOŠOS, JA TOS PAŠUS NEMĀKAM IEVĀKT.
Progresīvais nodoklis nav glābinš, tas pats par sevi labklajību negarantē, tas ir tikai viens solis no kopējā ceļa.
———————————————————————————————————————————————-  
Tātad tu, Jāni R, uzskati par pareizu sistēmu, ka veikalu ķēdes ELKOR patiesais ipašnieks LAVENTS paliek aizvien bagātāks uz to naivuļu rēķina, kas BB noguldija savu zārku naudiņu, cerībā nopelnīt arī bēru mielastam. Pat šādu  (Laventu) cilvēku tu netaisies papurināt?! Ķurķī jau tu viņu neiebāzīsi!!!  Karogu vicināšana turpinās jau 15 gadus. Cilvēkiem no 40 – 60 tā jau sen ir apnikusi! Bet tu pat domu nepieļauj panākties pēdējiem pretī un ceri, ka par tevi balsos?! Ar studentu balsīm vien nepietiks, vajag padomāt arī par tiem jauniešiem, kas nobalsoja aizbraucot uz Īriju un Angliju!
 ———————————————————————————————————————————————

Jānis R.
Es taisos purināt visus, kuri ir pārkāpuši likumu un joprojam to pārkāpj. Bet, ja to nevar pierādīt, tad mums jācenšas, lai šādi gadījumi nenotiek nākotnē. Nevajag,  lai viena blēža dēļ cieš godīgie (kaut arī bagātie).

———————————————————————————————————————————————– 

Jāni R. tas nav diskusiju jautājums, tas ir pārliecības jautājums! Un tā balstās uz vispārzināmu faktu – 15 atjaunotās Latvijas neatkarības gadus pie varas ir bijušas tikai partijas, kuras galvenokārt iestājas par bagātajiem un superbagātajiem. Nav notikusi reala varas partiju maiņa kā Rietumeiropā. Tur regulāri labējās partijas nomaina kreisās un otrādi. Veidojas līdzsvars, aktīvi iesaistot šais procesos arodbiedrības. Pie mums labējie ir panākuši, ka pat ģenerālstreiku arodbiedrības nedrīkst izsludināt! Es, piemēram, apsveicu zviedru arodbiedrību cīņu ar mūsu LATVIJAS streiklaužiem LAVAL lietā! Turpreti Zīle un Krasts Eiroparlamentā iestājas par lielāku tirgus liberalizāciju, tādejādi pēc būtības ignorējot  konservatīvās partijas TB/LNNK patriotiskos mērķus!

Latvijas galvenās problēmas, ko vajadzētu risināt Latvijas nacionālpatriotiem:
1) Aizvien palielinošās plaisas starp bagātajiem un nabagiem samazināšana. Lumpeni nav spējīgi būt politiski aktīvi – viņi balso, neejot uz vēlēšanām vai pametot Latviju.
2) Eirooptimisma aizvietošana ar eiroreālismu. Grābt no Briseles, ko var sagrābt, pretoties tālākai unifikācijai un integrācijai. Referendumu par Lata atstāšanu.
3) Reāla kriminālsoda ieviešanu – par represiju apmēru noliegšanu pret Latvijas pilsoņiem 40 – 90 gados. Tas ļoti lielā mērā palīdzētu realizēt VL īsās programmas pirmos 5-us punktus.
4)Nepieļaut ārzemju specdienestu un fondu iespējas ietekmēt sabiedrisko domu Latvijā gan no Austrumiem gan no Rietumiem.
5)Vairāk un argumentāk kritizēt uzskatus mazāk personālijas.

Mani pārsteidz, kāpēc tiek pilnībā noliegta progresīvā nodokļa sistēma! Acīmredzot tāda pieeja saistāma tikai ar komentētāju personīgo ieinteresētību. Neviens taču nepiedāvās uzreiz uzlikt piemēram 90 % nodokli ienākumiem, kas pārsniedz tikai 500 Ls. Taču 2000 lašu gribošam tērētpersonīgiem tēriņiem biznesmenim vajadzētu prast kaunu un nebūt par vilku pret otru latvieti piemēram pārdevēju, kurai maksā tikai 100 latiņus. Šo vilka dabu ir iespējams labot vienīgi ar progresīvā nodokļa palīdzību. Manā pagastā un tas nav nabags esmu pārliecināts ka nevienam nebūs jāmaksā progresīvais nodoklis. Tātad muldēšana par uzņēmējdarbības bremzēšanu ir tikai muldēšana. Pilnīgi pamatots ir arī priekšlikums uzlikt dividenžu nodokli. Dividendes vispār netiek iegūtas ikmēneša sūrā darbā, taču līdz šim ir atbrīvotas gan no iedzīvotāju ienākuma nodokļa un gan sociālā nodokļa. Superbiezajiem tā ir kārtējā iespēja pilnīgi neko nedarot palielināt to plaisu starp nabagajiem un bagātajiem. Uzskatu, ka šodien nebūtu jāpalielina tā saucamā minimālā alga, bet būtu jāpalielina neapliekamais algas minimums. Vienlaicīgi piemēram laukos strādājošiem sezonniekiem varētu samazināt arī sociālā nodokļa likmi. Tad bezdarba procents laukos ievērojami samazinātos, jo mazāk algas maksātu konvertēs!

1) Es piedāvāju samazināt nodokļa likmi maziem personīgiem ienākumiem, ne tikai minimālajai alga. Arī ražošanā (ne jau nu SPĒĻU zālēs) reinvestētā peļņa, kas rada jaunas darbavietas ir jāapliek ar mazākiem nodokļiem.
2) Būtu muļķīgi atlikt progresīvā nodokļa ieviešanu. Pieņemsim jūs atbrauksiet uz manu pagastu vai mazpilsētu un sāksiet klārēt, ka katram ir jācenšas pelnīt vismaz 2000 Ls. Atkārtošos – manā bagātajā pagastā tādu nav!!! Jūs, vienkārši sakot, izsvilps un nebalsos par jums. Tā ziepe ir tajā apstāklī, ka šie cilvēki pavisam nopietni nobalsos par DZIMTENI. To man ir teikuši pat ļoti pārticīgi un nodrošināti zemnieki. Jautājums protams ir par to kā vispār šogad būs ar priekšvēlēšanu cīņu. Ja pieņems likumu par 90 dienām, tad varbūt kampaņai pietiks ar daudz mazākiem līdzekļiem. Toties nāksies daudz braukāt un sejā klārēt tiem “lumpeniem”, ka viņiem nekas nespīd, izņemot sava pagasta un bērnu pamešanu un došanos peļņā uz Īriju.

Tavs piemērs ir nevietā. Marģerim Martinsonam pat no 5000 Ls lielas algas nevajadzētu maksāt progresīvo nodokli, jo viņš ir saražojis, uzaudzinājis un izskolojis 12 Latvijas patriotus. Taču A.Lemberga mantiniekiem, kuriem varbūt vispār vēl nav bērnu, šis nodoklis būtu jāmaksā pa pilnu klapi!

Objektīvi taču pastāv tā saucamais enerģijas un matērijas nezūdamības likums – proti, labdarība globālajā kapitālismā ir tikai naivo zvejošanas mehānisma sastāvdaļa. Ir piepildījies pilnīgi viss, ko eiroskeptiski noskaņotie pirms iestāšanās ES paredzēja. Mūsējie Briseles direktīvas un untumus pilda ar daudz lielāku cītību nekā savā laikā to darīja vietējie KREMĻA roklaižas. Nu kaut vai piemēram attiecībā uz līķi – ES konstitūciju, savas naudas saglabāšanu, juridisko nespēju pret visādām sankcijām u.t.t. Protams, šodien nevajadzētu aģitēt par tūlītēju izstāšanos no ES, taču būtu jādara viss, lai bremzētu tās tālākas integrācijas tendences, kas Latviju pilnībā iznīcinātu kā valsti.

100 gadus zemniekam dārzeņu audzētājam nav vajadzīgas ārzemju lielveikalu ķēdes. Ja 90-o gadu sākumā zemnieki kaut ar varu būtu piespiesti iestāties patērētāju biedrības, tad šodien sīkzemniekam nebūtu jādirn tirgū. Tad pēdējais varētu atļauties saviem sezonas strādniekiem nomaksāt visus nodokļus un pats kaut kur papildus strādāt. Diemžēl labējā grābekļa mīļotāji Saeimā ir darījuši visu, lai Latvijā nebūta pat smakas no pirmskara ulmaņlaika kooperācijas. Pirmskara kooperācija Latvijā bija spēcīgāka nekā šodien Skandināvijā.

Pat mans leģionā brīvprātīgi aizgājušais sievastēvs uzskata, ka SAEIMAS deputātiem un jo sevišķi ministriem ir pārāk lielas algas. Viņš ir pārāk cienīts cilvēks tuvākajā un tālākajā apkaimē, lai viņa domās neieklausītos. Lai gan personīgi es viņa domām par deputātu algām neesmu piekritis! Interesanti kā tad vajadzētu domāt tiem, kuru vecākus neaizsūtīja uz Sibīriju? Nesaprotu jūs VL vadību:
1) Jūs gribiet vai negribiet nokļūt Saeimā?
2) Vai jūs vairāk uztrauc to 1 – 5 % latviešu intereses (iespējamo vai neiespējamo sponsoru) vai vairākuma 95 – 99% latviešu sociālekonomiskās intereses.
3) Jums pagaidām ir LIELS uzticības kredīts. Diez vai starp jums ir kāds 6000 Ls algu mēnesī pelnošs. Kāpēc tad jūs nevarat pielietot E.Repšes tehnoloģiju vākt naudu no tautas. Tā ziedos, ja jūs nedomāsiet tikai un vienīgi par citttautiešu integrācijas apturēšanu. Pēdējo jūsu balsotāji atcerēsies tikai tad, ja uz sviestmaizes būs arī desa.
4) Neatzīstu arī pseidolatviskumu, kad man tirgus direktors (TBLNNK) liek novākt reklāmu krievu valodā, jo esot jāievēro valodu likums???!!! Es to neuztveru nekādi savādāk kā cinismu pret mani kā latvieti un manu ģimeni. Taču tai pat laikā 10 gadu laikā kopš tirgojos nav beigušies uzbāzīgie “spirķik, vodka” piedāvājumi!
5) Un neļaujiet ap jums luncināties A.Kiršteinam. Mutes brūķēšanai viņam dūšas un loģika pietiek, bet reāliem darbiem “kiška tonka”.

Tiešām nav par ko daudz strīdēties globālos vilcienos, taču tieši detaļas un to realizācija nosaka – vai tas nāks par labu 95 % Latvijas iedzīvotāju vai nē! Tie 5% tiešām ir pietiekoši spēcīgi, lai tiktu paši galā, taču, ja 9.SAEIMAS vairākums kaut nedaudz nepagriezīsies sociālisma, sociāldemokrātijas, K.Ulmaņa valsts kapitālisma vai sauciet kā to gribiet ideju virzienā, vienlaicīgi neaizmirstot, kas ir Latvijas saimniektauta, tad Latvijai nav un nebūs nākotnes.

Noziegumi pret Latvijas valsti

1. Par 40 000 vēsturniekiem precizēt!!!) bojāgājušo skaita  1940 – 1941.gadu staļiniskajās represijās publisku noliegšanu masu informācijas līdzekļos vai publiskos pasākumos draud sods
-  līdz 10 gadiem ar vai bez mantas konfiskācijas un vainīgās personas vai personu grupas šo melu publiska atsaukšanu tajos pašos masu informācijas līdzekļos vai publiskajos pasākumos.
2. Par 10 000 vēsturniekiem precizēt!!!) bojāgājušo 1949.gada staļiniskajās represijās publisku noliegšanu
noliegšanu masu informācijas līdzekļos un publiskos pasākumos draud sods
- līdz 5 gadiem ar vai bez mantas konfiskācijas un vainīgās personas vai personu grupas šo melu publiska atsaukšanu tajos pašos masu informācijas līdzekļos vai publiskajos pasākumos

Šādam likumam ir precedents Austrijā, kur par holokausta apmēru publisku noliegšanu angļu rakstnieks ir nonācis cietumā.