Manas domas par politiku un dzīvi

1 + 1 dažreiz ir vairak ka 2,  jeb lauksaimniecibas kooperacija

      Lauksaimniecibas un mežsaimniecibas attistiba, pastavot gimenes saimniecibu sistemai, nevar notikt, ja neatrisina kooperacijas jautajumu. Ta ir smaga problema, jo latviešu zemnieks visu, kas saistits ar kooperaciju, saista ar padomju laikiem, ar kolhozu (kolektivo saimniecibu) sistemu. Netiek ieverots, ka kooperacija ir daudz vecaka neka padomju iekarta, un Latvija ta bija plaši izplatita jau 19.gadsimta beigas, kad iepirka pirmas kulmašinas, ka ari pargaja uz lopkopibu un veidoja kooperativus – koppienotavas, kuras vienam saimniekam ierikot nebija pa spekam, bet sekmigi darbojas, apvienojoties zemniekiem zinama  teritorija, ka ari izveidojot atseviško lauku kooperativu apvienibas (jeb centralbiedribas) visas nozares meroga.
      Koopererativa kustiba ir jaattista un jaatbalsta ari tagad, jo lauksaimnieciba ir ipatneja nozare, kas prasa loti lielus kapitalieguldijumus,  pie kam daudzas nepieciešamas mašinas un tehniku iespejams izmantot tikai sezonali, daleji nedaudz dienas gada. Tadas mašinas un tehnika ir labibas, kartupelu, cukurbiešu, mineralmeslu sejmašinas, smidzinataji;  labibas, kartupelu, cukurbiešu  kombaini, siena preses, labibas kaltes, graudu glabatuves un citas lietas. Katrs atsevišks zemnieks mineto tehniku nespej nopirkt, še vajadziga kooperacija, kas veicina darba dališanu un atseviškiem darba procesiem nepieciešamas tehnikas nodrošinašanu.
        Tapec daudzas valstis pastav daudzi nelieli kooperacijas uznemumi, un konkretais zemnieks var but biedrs cetros, piecos vai vairakos kooperativos. Ir nepieciešams uzdot Zemkopibas ministrijai izstradat daudzu kooperativu paraugstatutus. Lidz šim to kaveja Agraras ekonomikas instituta bijuša direktora A.Miglava uzskats, ka paraugstatuti nav vajadzigi, jo katram kooperativam ir jaizstrada savi konkreti statuti.       Paraugstatuti ir nepieciešami šo konkreto statutu sagatavošana, jo tie parada daudzus jautajumus, kas konkretajos statutos ir ietverami un ko, nezinot kooperacijas pamatlikumibas un vesturi,  zemnieki var aizmirst. Tie veicinas kooperativu attistibu un palidzes kooperativus saglabat zemniecibas rokas.
Kooperativos var apvienoties ari nelielie graudu ražotaji graudu realizacijai lielajiem dzirnavniekiem un citiem uzpircejiem. Tie parasti nelabprat uzperk sikas partijas, jo katra var but cita škirne un izaudzešana lietota sava agrotehnika. Graudu audzešanas kooperativos parasti var apvienoties 5 – 10 zemnieki, kuri nosledz ligumu par zinama kvantuma graudu audzešanu, par audzejamo škirni un konkretu agrotehniku, kas kooperativa biedriem ir obligati jaievero.
          Jaunas iespejas kooperacijas kustibai paver ari rapša audzešana biodegvielas ieguvei. Rapša audzešanas tehnologija ir izstradata un audzetaji var nodibinat kooperativu ka rapša ellas iegušanai partikai, ta ari biodizeldegvielas ražošanai.  Latvija ir lielas, neizmantotas kadreizejo tirumu platibas, no kuram dalu ieverojot augsekas, var iespejams izmantot rapša audzešanai – ap 400 000 ha. Svarigi, lai ari Latvijas valdiba biodizeldegvielas ražotajiem sniegtu savu atbalstu, ka to izdarijusi ES, kura lielu nozimi pieškir alternativas degvielas ražošanai un izmantošanas palielinašanai. M.Roze šai sakariba saka: “No rapša saražota biodegviela – biodizelis un ella – ir letaka par dizeldegvielu. Rapša ellai  ir daudz priekšrocibu saakot ar cenu un beidzot ar visnotal zemo temperaturu, kurac ta spej darbinat dzineju (…) Tacu biodizela ražošanai ir nepieciešams nopietns valsts atbalsts (…) aicinu izvertet iespejas palielinat rapša audzešanas un parstrades jaudas, lai ari Latvijas lauksaimnieciba arvien plašak varetu izmantot salidzinoši letako biodegvielu.”
           Ir japanak, lai valdiba beidzot apzinatos biodizela ražošanas nepieciešamibu, kas pavertu tirgu ES un veicinatu Latvijas energetisko neatkaribu. Valstij ir jaatbalsta biodegvielas ražošana sakuma perioda, kamer izveidojas rapša audzetaju un parstradataju kooperacija, kur akcijas jeb kapitala dalas butu pašiem zemniekiem, nepielaujot kapitala dalu koncentrešanos dažu personu rokas ar noluku sagrabt šo nozari sev. Tapat valstij ir japanak, ka Latvijas lielas degvielas korporacijas – Statoil, Lukoil, Neste un citas savos benzintankos nodrošinatu ari lauksaimnieku saražotas biodizeldegvielas iegadi.
                 Pilnigi nepieciešama kooperacija ir ari lopkopiba – koppienotavu veidošana uz laukiem un piena piegadei lielajiem piena kombinatiem. Ari še ir nepieciešams valdibas atbalsts, kas garantetu, lai zemnieki saglabatu piena ražošanas un parstrades punktus savas rokas, un lai tiktu noversta iespeja to kapitalu sagrabšana no dažam privatam personam. Tas pats attiecas ari uz galas iepirkšanas un parstrades uznemumiem. Zemkopibas ministrijai ir jaizstav lauksaimniecibas kooperacija un jasanem no valdibas pilnvaras to veikt.
           Sanemot valsts atbalstu, ari paši zemnieki ir liela mera sava riciba saistiti. Visur izvirzitais, vairak vai mazak izteikti, senais lidzsvara princips, kuru zviedru kadastra Vidzeme formuleja ka “tiesibu un pienakumu izlidzinašanu”: Valsts, garantejot zemniecibas pastavešanu, preti prasa zemniecibas paklaušanos zinamiem likumiem un reglamentacijai – gan zemes izmantošanas zina, gan produkcijas daudzuma un kvalitates noteikšana, gan ari vides aizsardzibas un ekologiska lidzsvara saglabašanas sfera.
          Lielaka dala valstu ir zemes likumi un noteikumi par lauksaimniecisko ražošanu, zemes melioraciju un augsnes erozijas aizsardzibu, par kimikaliju lietošanu un produkcijas kvalitati. Nekur nav tads stavoklis, ka zemes ipašnieks var darit ar zemi visu pec savas iegribas – vinam ir japaklaujas visparejiem zemes izmantošanu regulejošiem likumiem un noteikumiem. Jo ricibas briviba vienmer ir sabiedriski noteikta, ta ir darbiba likumos noteiktas robežas, netraucejot citu cilveku ricibas brivibu un reize aizsargajot vajako pret stipraka patvalu.
         Zemnieku apvienošanas kooperativos paaugstinas to konkuretspeju Latvijas, ES un pasaules tirgos, samazinas ražošanas izmaksas ka ari palielinas lauksaimnieku turibu un neatkaribu!
       Mes ceram, ka šie priekšlikumi tiks pozitivi uznemti un vispusigi apspriesti gan prese, gan ari radio un televizija un rezultata mes visi iegusim jaunu skatijumu – un ari jaunas formas ka celt Latvijas lauksaimniecibu.

Dr. habil. agr., profesors Arturs Boruks

Kam un cik jāpieder zemei Latvijā ?

     Vēl bija arī tādi cilvēki, kas vispār uzskatīja, ka mums nav vajadzīga lauksaimniecība, ne arī mežsaimniecība, ka saimniecība ir jāpārdod un nauda jāiegulda pakalpojumu un servisa sfērā. Viņi uzskatīja, ka mēs būsim tikai “tilta zeme”, kas dzīvos no naudas, ko ieņems, pārvadājot Krievijas preces uz mūsu ostām, kā arī Rietumu preces no ostām uz Krieviju. Viņi aizmirsa, ka lauksaimniecībā ir nodarbināti līdz 5 – 10 % iedzīvotāji, kuri saražo arī priekš tiem 15 – 20 %, kuri lauku apvidos nenodarbojas ar lauksaimniecību, bet strādā kā ierēdņi, izglītības un medicīnas darbinieki, drošības iestādēs, pakalpojumu sfērā un citur.

      Šie darbinieki, pirmkārt jau valsts iestāžu amatpersonas, uzskatīja, ka ražošanas kritums ir dabīgs un nepieciešams. V.Birkava valdības Ekonomikas ministrs O.Kehris atklāti rakstīja: “Latvijā divu gadu laikā industriālās ražošanas kritums ir ap 40%, kas jāuzskata par normālu un nepieciešamu rādītāju (…) nekādā gadījumā prioritāte nedrīkst būt ražošanas attīstība vispār (…) “ (Diena, 14.02.1994). O.Kehrim piebalsoja arī citi valdības locekļi. Dienas 12.04.1994. publikācijā mēs lasām: “Mums jāatsakās no illūzijas , ka Latvija šodien varētu izdzīvot tikai no ražošanas (…) Rūpniecības un lauksaimniecības modernizācijai nepieciešami lieli kapitālieguldījumi, bet atdeve gaidāma tikai pēc ilgāka laika un “pa pilienam”. Finansu servisa panākumi ir daudz ātrāki, turklāt šīs nozares neprasa ieguldīt lielus naudas līdzekļus tās attīstībā”. Tāpēc arī nav brīnums, ka šādi “speciālisti tautsaimniecības jautājumos” noveda Latviju pie ekonomiska sabrukuma. Viņi propogandēja “šoka politiku” un panāca, ka cilvēki tika novesti bezizejas stāvoklī līdz “šokam”. Politisko varu pārņēma cilvēki, kuriem nebija politiskas gribas radīt stipru un attīstības ceļu ejošu Latvijas valsti.

    Pie tam laikā, kad visas cenas pieauga 11,2 reizes viņi panāca, ka lauksaimniecības produktu cenas stipri kritās. Piemēram, ziemas kviešu vidējā cena 1996.gadā bija 94,72 lati tonnā, bet 2000.gadā tikai 64 lati un jaunlopu gaļas cena sedza tikai 50 – 60 % no pašizmaksas. Rezultātā Latvijas lauksaimniecības produktu tirgus pārgāja lielo importieru rokās, vietējie ražotāji pamazām pārgāja uz naturālo saimniekošanas veidu. Pēc Centrālās Statistikas pārvaldes ziņām naudas ienākumi no viena lauksaimniecības zemes hektāra 1997. – 2001.gadam vidēji bija 53,81 lati, naudas izdevumi 60,13 lati un kā sekas radās zaudējumi 6,32 lati.

Vidējā zemes cena ES dalībvalstīs lauksaimniecībā, lati par ha

Sastādītas, izmantojot Lauku Avīzes 2001.g.19.07, Saeimas ES Informācijas centra un VZD datus.

     Tabula parāda, ka zemes cena visās ES dalībvalstīs ir kāpusi, izņemot Vāciju, kurā bija liels zemes cenas kritums sakarā ar bijušās Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR) pievienošanu Vācijas Federatīvai Republikai (VFR). Tāpat mēs redzam, ka rietumos lauksaimniecības zemes vidējā cena bija 7 – 46 reizes augstāka nekā Latvijā, bet, ja rēķina tikai apgabalus ar mums līdzīgiem klimatiskiem apstākļiem, tad ES dalībvalstīs viena lauksaimniecības zemes hektāra cena bija 7 – 15 reizes lielāka. Protams, lauksaimniecības zemes cena katrā ES dalībvalstī svārstās atkarībā no zemes kvalitātes, izdarītajiem melioratīvajiem darbiem, reljefa, zemes iekultivēšanas pakāpes un saimniekošanas līmeņa.

     Faktiski lauksaimniecības un meža zemes izpārdošana ārvalstniekiem, (tai skaitā arī veco ES ietilpstošo valstu pilsoņiem) sākās jau 2002. – 2003.gadā, kad bija pieņemts galīgais lēmums par Latvijas iekļaušanos ES. Un šo procesu izsauca vairāki faktori:

     Interesi iegādāties Latvijas lauksaimniecības un meža zemi veicināja arī vienotā agrārtirgus izveide ES un tas, ka tika ieviests princips par brīvu darbaspēka, kapitāla un preču kustību visā ES teritorijā. Šo iemeslu dēļ arī bija sagaidāms, ka pēc Latvijas ieklaušanās ES 2004.gadā sagaidāma pastiprināta Latvijas zemes izpārdošana ārvalstniekiem un cenu celšanās vidēji 7 – 15 reizes.Latvijā tika noklusēta arī prakse, kāda pastāvēja Dānijā, un kuras mērķis bija vienlaikus nodrošināt lauksaimniecības tehnikas pilnīgu izmantošanu un reizē arī novērst zemes platību pārmērīgu koncentrēšanos viena īpašnieka rokās. Proti, Dānijā tika aprēķināta zemes platība, kas nodrošina tehnikas pilnu izmantošanas iespēju, un noteikta uz 160 hektāriem lauksaimniecības zemes. Zemes īpašniekam bija jādzīvo attiecīgajā pašvaldībā un pašam jāvada saimniecība. Ja viņa īpašumā mantošanas vai citā ceļā nonāca lielāka zemes platība, tad īpašniekam deva vienu gadu, un šai termiņā liekā platība bija brīvprātīgi jāpārdod. Zemes īpašiekam gan bija tiesības nomāt papildus lauksaimniecības zemi, bet ne iegūt to īpašumā.

    Latvijā ārvalstnieki varēja iegādāties īpašumā neierobežota lieluma lauksaimniecības un mežsaimniecības zemi. Tiem nebija nepieciešams ne nodzīvot Latvijā zināmu gadu skaitu, ne arī nodarboties ar lauksaimniecību vai mežsaimniecību un pašiem jāvada saimniecība, lai varēu iegūt īpašumā šo zemi. Latvija taču bija pasludinājusi neierobežotu liberālismu, un pat lepojās ar to, ka valsts nesniedz nekādu aizsardzību saviem dabas resursiem.

    Vēl vairāk, laikrakstā “Dienas bizness” parādījās toreizējo ministru O.Kehra un E.Levita, kā arī toreizējā Latvijas Bankas prezidenta E.Repšes kopīgais paziņojums, kas bija vērsts pret to, ka Latvijas zeme jāsaglabā Latvijas pilsoņiem, un bez jebkādiem pierādījumiem apgalvoja, ka “Ārvalstnieku īpašumi Latvijā (…) var veicināt Latvijas integrāciju pasaules ekonomikā, gan arī valsts ilglaicīgu drošību”. Paziņojums parādīja, ka O.Kehrim, E.Levitam un E.Repšem trūkst atbildības pret Latvijas tautu, un tie neizprot stāvokļa bīstamību. Jo tauta bez zemes vienmēr būs pakalpiņš tiem, kam ir īpašumtiesības uz zemi. Palestīnas piemērs ir tam spilgts pierādījums – jo Izraēla ar varu zemi neatņēma, tikai uzpirka to īpašumā, un kad bija zemi ieguvusi, tad “palūdza” palestīniešus izvākties uz Gazas sektoru un Jordānas upes rietumkrastu.

     Šie kungi, kas sevi dēvēja par lieliem speciālistiem neievēroja Hipotēku un Zemes bankas prezidenta I.Feifera rakstīto, kurā viņš saka: “Tas ir normāli, ka valsts no brīvās tirdzniecības pasargā vienu no saviem dabas resursiem. Noteikti būtu jāpastudē Dānijas pieredze. Ja es būtu šajā darba grupā, es ieteiktu diezgan drastiskus ierobežojumus brīvam zemes tirgum (…) mani tajā darba grupā droši vien neiekļaus” (Lauku avīze, 2002.g. 22.janvāris).

    Taču Latvijas valdība gāja pa absolūtā liberālisma ceļu – tā atbalstīja Latvijas lauksaimniecības un meža zemes izpārdošanu ārvalstniekiem … izpārdošanu par lētu cenu. Paliek baisi, lasot Lato Lapsas un Kristīnes Jančevskas apkopojumu par lielākajiem lauksaimniecības un meža zemju īpašniekiem – fiziskajām un juridiskajām personām, kas publicēts laikraksta “Dienas bizness” 2006.gada 30.janvāra un 13.februāra numuros.     Apkopojums rāda, ka uz 2005.gada beigām vislielākās lauksaimniecības zemes platības, kas ir pārgājušas ārvalstnieku īpašumā, ir auglīgajā Zemgales līdzenumā un Kurzemē. Ārvalsts fizisko personu īpašumi še ir mērāmi tūkstošos hektāru: lauksaimniecības zemes ar platību virs 1000 ha 10 gadījumos, bet ar platību virs 500 ha – 50 gadījumos. Ļoti izplatīti ir arī ārvalsts juridisko personu – vācu, zviedru, dāņu un ASV pilsoņu korporācijas. Ārvalstu juridiskās personas, kuru īpašumā lauksaimniecības zemes pārsniedz 1000 ha vien ir 12 uzņēmumi ar kopējo zemes platību 29482 ha, un kur tad vēl ar lauksaimniecības zemi virs 500 ha. Lielākās ārvalstnieku sabiedrības ir ar zemes kopplatību pat 5131 ha, piem. Dāņu kompānija SIA Artis JP, vai arī zviedru kompānija SIA Rundaiņi ar kopplatību 3307 ha un vācu kompānija SIA FridrihStaase ar kopplatību 2620 ha.Vēl lielākas ir ārvalstniekiem piederošās meža zemes platības. Piemēram, ASV kompānija Phemus Corporation meitas uzņēmumam SIA Myrtillus pieder īpašumtiesības uz 14 475 zemes, no kuriem 11 161 ha ir meža zeme, bet 2320 ha – lauksaimniecības zeme. 24 meža zemes īpašniekiem, kuru rīcībā ir zemes lielākas par 1000 ha, vien pieder īpašumā 74960 ha zemes.

      Taču ne visas ārvalstniekiem piederošās zemes ir uzrādītas un reģistrētas zemes grāmatās uz viņiem vai viņiem piederošu firmu vārda. Pasaules prakse parāda, ka pašreiz ir izstrādātas un tiek piemērotas daudzas metodes, kas noslēpj patiesos zemes īpašniekus. Zemes gabalu var reģistrēt arī uz vietējo pilsoņu – tā saucamo “salmu vīru” vārda, liekot tiem parakstīt parādsaistības vai arī izmantojot citus paņēmienus. Sakarā ar to mēs varam teikt, ka Latvijā pašreiz pilnā sparā norit t.s. “palestinizācijas process”, kad zeme faktiski tiek pārdota ārvalstniekiem, kuri pagaidām ar dažādiem finansu paņēmieniem to noformē uz Latvijas pilsoņu vārda. Un tad, kad vairums zemes būs uzpirkta, vienkārši “palūgs”, lai “iedzimtie” vācas prom …

      Lauksaimniecības un meža zeme, kas līdz 2005.gada beigām bija reģistrēta zemesgrāmatās, sasniedz 100 – 120 tūkst. ha. Zemes uzpirkšana notiek arī citās “jaunajās republikās”, kas iestājās ES – Polijā, Čehijā, Slovākijā, Ungārijā. Tāpēc tās prasa atļaut tām piemērot ierobežojumus lauksaimniecības un meža zemēm to pārdošanā ārvalstniekiem, piemēram, aizliegumu uzpirkt šīs zemes 7 – 12 gadus, izņemot fermerus, kas dzīvo un ir nostrādājuši attiecīgajā valstī vismaz 3 gadus.

Lūk, tāpēc arī būtu nepieciešams Latvijā ieviest šādus priekšlikumus:

Dr. habil. agr., profesors Artūrs Boruks